Semba

Semba jeb Sambija (latīņu: Sambia, vācu: Samland) bija viena no prūšu zemēm, kas atradās Sembas pussalā, kas atradās mūsdienu Kaļiņingradas apgabala Baltijskas, Zeļenogradskas, Svetlogorskas, daļēji Gurjevskas un Poļeskas rajona teritorijā.

Atrodoties Baltijas jūras piekrastē, Sembas iedzīvotāji jau izsenis bija iesaistīti dzintara tirdzniecībā. Uzskata, ka tieši šeit varēja būt sācies slavenais Dzintara ceļš. Pateicoties tirdzniecības sakariem, sembieši daudz agrāk par citiem prūšiem izveidoja kontaktus ar tuvāku un tālāku kaimiņzemju iedzīvotājiem. Sembas teritorijā ir atrasts bagātīgs arheoloģiskais materiāls jau no bronzas laikmeta, arī daudz ievestu priekšmetu no Senās Romas. Ir zināms, ka šajā reģionā pastāvējušas arī ilglaicīgas skandināvu apmetnes. Duisburgas Pēteris norāda, ka Semba vēl iedalījusies 15 sīkākās teritoriālās vienībās.

Pirms iekarošanas Sembā iedzīvotāju blīvums varēja sasniegt 15 cilvēkus uz km². Šeit atklāti 90 pilskalni, no kuriem lielākā daļa nav arheoloģiski izpētīti. Kaupas pilsēta bija viens no aktīvākajiem reģiona tirdzniecības centriem no 9. līdz 11. gadsimtam, kad to atkārtoti nodedzināja vikingi.^[1]

Vēstures avotos Semba un tās iedzīvotāji pirmo reizi minēti 1073. gadā Brēmenes Ādama hronikā, kurš tos ir nosaucis par viscilvēcīgāko tautu. Sembieši arī atšķirībā no citu prūšu zemju iedzīvotājiem savus mirušos nesadedzināja, bet apglabāja uzkalniņkapos ar akmeņu riņķiem apkārt. Pēc vienas no versijām Semba ir tā vieta, kur 997. gadā ar nāvi tika sodīts Prāgas Adalberts.

1. ↑ The Archaeology of the Prussian Crusade: Holy War and Colonisation