Dialekts

Dialekts (grieķu: διάλεκτος (dialektos); no διαλέγομαι — ‘runāt, izskaidroties’) ir valodas paveids, kas vēsturiski radies samērā plašā apvidū, un tajā var būt ietvertas vairākas izloksnes vai izlokšņu grupas. Dialekts ir pilnvērtīga runas (ne obligāti rakstveida) sazināšanās sistēma ar savu leksikonu un gramatiku. Dialekti var atšķirties ne tikai leksikas un frazeoloģijas ziņā, bet arī fonētiski, morfoloģiski un sintaktiski, radot īpašas izrunas un struktūras.

Dialekti bieži vien attīstās reģionos, kas ir ģeogrāfiski izolēti vai sabiedriski nošķirti, un šāda valodu dažādība ir daļa no lielākām lingvistiskām izmaiņām, kas var novest pie jaunas valodas izveidošanās. Līdzās teritoriālajiem dialektiem pastāv arī funkcionālie vai sociālie dialekti, kas saistīti ar konkrētām profesijām, slāņiem vai interešu grupām. Piemēram, tehniskais žargons vai profesionāla terminoloģija var veidot šauras grupas dialektu.

Dialekti ne tikai veicina lingvistisku daudzveidību, bet arī stiprina reģionālo vai sociālo identitāte. Piemēram, cilvēki bieži vien izmanto noteiktus dialektus, lai izceltu savu piederību kādai grupai vai reģionam, kas kalpo kā sava veida kultūras atšķirības un lepnuma zīme. Tajā pašā laikā dialektu lietojums var tikt pakļauts arī stigmatizācijai vai sociālajam spiedienam, īpaši izglītības vai profesionālajā vidē, kurā bieži tiek preferēta standartvaloda. Standartvaloda bieži tiek uzskatīta par "pareizo" vai "augstāko" valodas paveidu, tā simbolizē izglītību, autoritāti un profesionalitāti. Dialekti, kas atšķiras no šīs normas, var tikt uzskatīti par mazāk vērtīgiem vai nepietiekami izsmalcinātiem.

Mūsdienās, lai gan globalizācijas un urbanizācijas ietekmē daudzi dialekti izzūd, bet pastāv kustības un iniciatīvas, kas mēģina saglabāt un atjaunot dialektus, atzīstot to nozīmību vietējās un globālās kultūras kontekstā. Daudzās sabiedrībās tiek veicināta valodas standartizācija, lai nodrošinātu vienotu komunikāciju. Tā rezultātā dialekti var tikt uztverti kā šķērslis vai traucēklis efektīvai saziņai.